Kad mēs ar sievu pabeidzām pirts būvniecību, es jutos kā uzvarētājs. Likās, ka beidzot mums būs tā vieta, kur patverties no pasaules steigas un vienkārši atslēgties. Taču prieks bija īss, jo drīz vien mana miera osta pārvērtās par vietu, kur radinieki ieradās kā uz bezmaksas kūrortu, pilnībā aizmirstot par elementāru cieņu pret mūsu darbu un privāto telpu.
Pirts būvniecība nebija vienkāršs brīvdienu projekts. Tie bija trīs gadi, kuros mēs ieguldījām katru brīvo centu un visas brīvdienas. Es gribēju kvalitāti – nevis pagaidu būdiņu, bet pamatīgu guļbūvi ar labu garu. Katrs baļķis un katra detaļa ir pārdomāta, lai kalpotu mūžam.
Tomēr visdārgāk man izmaksāja nevis materiāli, bet gan paša pacietība. Kad viss bija gatavs, es pat nevarēju iedomāties, ka kļūšu par sava īpašuma gūstekni. Sākumā mēs tiešām baudījām klusumu, bet drīz vien ziņas par “lielo pirti” sasniedza visus radus un paziņas, un sākās nebeidzams ciemiņu maratons.
Kad tu vairs neesi saimnieks, bet gan apkalpotājs
Tas notika nemanāmi. Sākumā kāds palūdza atļauju “tikai ātri noskaloties”, bet pēc nedēļas jau sētā brauca mašīnas ar cilvēkiem, kurus es tikpat kā nepazinu. Es attapos situācijā, kurā mana sestdiena sākās nevis ar atpūtu, bet ar malkas nešanu, krāsns kurināšanu un ūdens gatavošanu citiem.
Kamēr radi uz terases smējās un baudīja tvaiku, es biju tas, kurš vāca slapjos dvieļus, slaucīja dubļainās grīdas un domāja par to, cik tad īsti man izmaksā šī viņu “bezmaksas” izklaide. Visvairāk sāpēja attieksme – cilvēki brauca kā uz publisku objektu, nevis kā ciemos pie tuviniekiem. Viņiem likās pašsaprotami, ka pirts vienmēr būs karsta un pēc tam kāds visu satīrīs.
Izvēle starp “labo radinieku” un paša mieru
Beigās man vienkārši pietika. Es sapratu, ka šādi turpinot, es savu pirti drīzāk ienīdīšu, nekā mīlēšu. Es pieņēmu lēmumu, kas daudziem šķita nežēlīgs – es ieviesu skaidrus noteikumus. Turpmāk par pirti ir jāmaksā vai vismaz jānodrošina savi materiāli un pilnīga uzkopšana pēc sevis. Visu to paziņoju Whats App.
Reakcija, protams, bija paredzama. Daļa radu, kuri iepriekš brauca katru otro nedēļu, pēkšņi pazuda. Izskanēja pārmetumi par mantkārību un to, ka esmu “pārmainījies”. Bet ziniet, kas notika patiesībā? Es beidzot atguvu savas brīvās brīvdienas.
Tagad pie mums brauc tikai tie, kuri tiešām saprot, ko nozīmē uzturēt šādu saimniecību. Viņi paši atved malku, viņi palīdz darbos un pēc sevis atstāj kārtību. Šis “filtrs” bija labākais, ko es varēju izdarīt savas psihiskās veselības labā. Beidzot es varu sēdēt uz tās pašas terases klusumā un zināt, ka neviens negaidīts ciemiņš neizjauks mūsu vakaru.
Mums bija tieši tāpat ar lauku māju. Visi brauc, atpūšas, bet neviens pat malkas pagali neatved vai grīdu neizmazgā pēc sevis. Pareizi vien ir – savs īpašums ir jāaizstāv!